Ja vēlaties uzzināt, vairāk par pašu insultu, tā iemesliem un sekām, lasiet mūsu rakstu Kas ir insults?. Kad cilvēks pārcietis insultu, seko vairāki soļi, ko pats insulta pārcietušais un viņa tuvinieki var veikt, lai palīdzētu atlabšanā. Kad tuviniekam insults, tava dalība viņa atlabšanā var būt ļoti svarīga.

Šajā rakstā pievērsīsimies tam, ko piederīgie var darīt, ja tuvinieks nokļuvis slimnīcā un kā vislabāk atbalstīt viņu rehabilitācijas pirmajā posmā. Insults medicīnas kontekstā ir visai plašs jēdziens – tas paredz vairākas diagnozes. Insults var būt gan pēkšņs asinsizplūdums smadzenēs, gan smadzeņu asinsrites traucējumi. Tomēr abas kā iznākumu paredz noteiktus smagus kustību, runas, iespējams arī domāšanas un inteliģences traucējumus pēc attapšanās no sākotnējā stāvokļa.

Ko darīt, lai palīdzētu savam tuviniekam, insulta pārcietušajam

Pirmais solis, lai jūs palīdzētu savam tuviniekam justies labāk, ir apciemot viņu pat tad, ja viņa stāvoklis ir ļoti smags. Tas ir, esot bezsamaņā, intensīvās terapijas nodaļā. Atvēliet vismaz 30 minūtes dienā, lai dotos pie sava piederīgā, parunātos ar viņu vai palasītu kādu viņam mīļu grāmatu. Šis var šķist nevajadzīgs solis, jo slimnīcas intensīvās terapijas nodaļa nereti rosina tādas domas, kā: “Ko es iešu ārstiem traucēt?” vai “Viņš jau tāpat mani nedzird/neredz/nesaprot!” un visbeidzot, “tur par viņu bez manis labi parupēsies!” Tādas domas ir visai maldīgas, neskatoties uz to, ka ārsti un medpersonāls pilda savu darbu godam, tieši līdzcilvēku atbalsts ir ļoti nepieciešams jūsu tuvinieka sirdsmieram.

Saziņa ar tuvinieku, kad tuviniekam insults

Bailes un vientulības sajūta, kuru insultu pārcietušais visspēcīgāk izjūt esot intensīvās terapijas nodaļā, ir nesalīdzināmi spilgtākas, ja blakus neviena nav bijis visu bezsamaņas laiku. Šķiet, ka bezsamaņā cilvēks ir kā aizmidzis, tātad nejūt un neaptver neko no tā, kas notiek apkārt, tomēr šis stāvoklis vairāk atgādina vieglu miegu, caur kura dūmmaku cauri izlaužas sapnim līdzīgi realitātes pavedieni.

Ja jūsu tuvinieks ir samaņā jau sākotnēji vai pēc pāris dienām bezsamaņā ir pamodies, pārbaudiet, vai viņš jūs saprot un atpazīst. Vienkārši jautājumi, kuru atbildes var būt vai , kā: “Vai zini, kurš tagad ir gads?” un “Vai zini, kas es esmu?” ir labi, lai pārbaudītu kognitīvās spējas pirmajā atlabšanas posmā. Iespējams, ja veikta mākslīgā plaušu ventilācija vai ir cietis runas centrs/kognitīvā funkcija, radinieks iespējams nevarēs atbildēt runājot, tomēr jāatrod kāds viņam ērts komunikācijas veids. Ieteicamie veidi ir acu mirkšķināšana, piemēram, viena acu mirkšķināšanas reize – jā, divas – nē. Ir arī citi varianti, piemēram, rokas pirksta kustināšana vienu vai divas reizes.

Šīs komunikācijas metodes ir diezgan ierobežojošas un paredz jautājumus uz kuriem var atbildēt tikai noraidoši vai apstiprinoši. Ja ir spēja ievadīt tekstu vai ar pirkstu norādīt uz burtiem, varat izmantot kādu no viedtālruņa vai planšetdatora tekstievades vai alfabēta tabulu lietotnēm (letter board apps), vai izgatavot alfabēta tabulu uz kartona pašam.

Lai mazinātu tuvinieka izjusto stresu, ir būtiski izvēlēties viņam pieejamāko saziņas formu, tas mazinās viņa vientulības sajūtu un cels jūsu izpratni par tuvinieka fizisko un emocionālo stāvokli.

Apciemošana slimnīcā

Tuviniekam atrodoties vispārējā palātā, ir noderīgi apciemot viņu katru dienu. Ja nav iespējas katru dienu būt līdzās, sazinieties ar kādu citu no jūsu radu loka, kurš varēs doties pie pacienta, kad jūs nevarēsiet. Šis solis nepieciešams, lai ik dienas sekotu sev tuvā cilvēka stāvoklim. Kā zināms, zemākā un vidējā medpersonāla slimnīcās trūkst, tādēļ arī jums būtu jāiesaistās sava insultu pārcietušā tuvinieka aprūpē. Palūdziet kādai medmāsai vai sanitārei parādīt, kā pareizi apkopt, pozicionēt vai palīdzēt piecelties sēdus. Viņa ar prieku jums to parādīs, un, kur nepieciešams, iesaistiet arī citus speciālistus (slimnīcas ergoterpeits, fizioterapeits).

Iespējams, šīs iemaņas jums nenoderēs, kad tuvnieks kļūs patstāvīgs, tomēr būsiet bijis līdzās kādam, kurš jums ir svarīgs. Katru reizi, kad atnākat pie sava tuvinieka un viņš pats vēl nav spējīgs sevi apkopt, pārbaudiet, vai higiēnas normas tikušas izpildītas (mazgāšana ar mazgājamo krēmu, autiņbiksīšu nomaiņa utt.). Ja nē, varat pasaukt māsiņu vai izdarīt ikdienas rituālu pats.

Atgriešanās mājās no slimnīcas

Pēc slimnīcas palātas seko mājas solis. Arī tam ir jābūt gatavam, apzinoties jauno stāvokli, kurā nonācis tuvinieks kā fizisko traucējumu, tā iespējams arī kognitīvo vai garastāvokļa pārmaiņu dēļ. Varbūt nāksies pielāgot mājokli, la radītu draudzīgu vidi, kas stimulēs atlabšanu, nevis radīs traumas. Varbūt nāksies pielāgoties viņa garastāvokļa maiņām, un noteikti nāksies kopīgi ar sev mīļu cilvēku iziet cauri sēru procesam.

Esiet gatavi dažādiem tuvinieka veselības stāvokļiem un rehabilitācijas rezultātiem. Atkopšanās no insulta nav lineārs process, tas nenoris atveseļošanās līknei vienmērīgi kāpjot augšup. Būs dienas vai pat nedēļas, kad jūsu mīļajam būs straujāka atlabšana, citas – mierīgākas vai pat ar nelielu lejupslīdi. Svarīgi ir lejupslīdes brīžos necensties uzmundrināt viņu vai kā citādi “aktivizēt”, bet būt blakus un uzklausīt. Jums ir jāsaprot, ka viņam var būt gan fiziskas sāpes, gan emocionāli pārdzīvojumi savas nespējas dēļ, un papildu spiediens neatrisinās iekšējo pārdzīvojumu izraisītu sliktu garastāvokli.

Emocionāls atbalsts

Insultu pārcietis cilvēks nereti var justies vientuļš un nevienam nevajadzīgs, savukārt pār-aprūpes rezultātā viņš jutīsies ierobežots un kā “mūžīgais nespējnieks”. Abi šie stāvokļi ir paša slimnieka aktīvā prāta un radinieku attieksmes rezultāts. Ar pirmo var tikt galā ar speciālista vai VIGO palīdzību, pie otrā līdzcilvēkiem būtu jāpiestrādā pašiem. Radiniekiem un citiem līdzcilvēkiem šajā situācijā jārīkojas apdomīgi:

  • ir prātīgi palīdzēt insultu pārcietušajam, ja redzat, ka viņam kaut kas pavisam neizdodas;
  • tomēr būtiskākais solis ir sākumā pajautāt vai viņam šī palīdzība nepieciešama;
  •  nereti pēc pārciesta insulta cilvēks kļust lēnīgāks, noteikti nevajag viņu steidzināt vai uzbāzties ar palīdzību tikai tādēļ, ka varat to izdarīt ātrāk;
  • ļaujiet viņam pašam darboties komfortablā tempā un drīz vien arī kustības kļūs spraunākas;
  • saprāta robežās (tiktāl cik tas neapdraud pašu insultu pārcietušo vai kādu citu) ievērojiet viņa vēlmi būt neatkarīgam un neierobežojiet viņa ikdienu ar pāraprūpi;
  • mēģiniet motivēt un ievirzīt tuvinieku dienās, kad viņš jūtas labi, savukārt “pelēkajās” dienās esiet līdzās un dariet vienkāršas lietas (mīļākās filmas noskatīšanās, tēja un sarunas, lēnas pastaigas un citas viņam mīļas lietas).

Vairums insultu pārcietušo uzreiz pēc tā piedzīvo klaju noliegumu un “Es visu varu pats!” fāzi. Tās laikā viņš var atklāti izrādīt dusmas, ja kāds steigsies palīgā bez iepriekšēja brīdinājuma vai jautājuma par palīdzības nepieciešamību. Svarīgi ir būt iecietīgam un saprotošam, jo insultu pārcietušam cilvēkam pašam ir grūti sevi pieņemt, un papildu ārējā iedarbība nomāks viņu vēl vairāk.

Šajā situācijā, kad tuviniekam notikušas negaidītas veselības stāvokļa pārmaiņas, svarīgi ir saglabāt mieru iespēju robežās un pieņemt, ka šis stāvoklis ir pārejošs, tomēr atstās nospiedumu visas ģimenes dzīvē.