Jānis Grants, psiholoģijas doktors un smadzeņu traumas rehabilitācijas speciālists, iesāk sarunu par insulta rehabilitācijas procesa sarežģītību: “Tas ir ļoti komplicēts, ļoti sarežģīts, ne tikai pacientam, bet arī visiem ģimenes locekļiem. Ir tik daudz izmaiņas, kas notiek ļoti zibenīgā ātrumā. Vienu dienu cilvēks ir spējīgs veikt savus pienākumus, uzturēt kontaktu ar citiem, un pēkšņi nākamajā dienā viņš ir bez tām spējām, kuras iepriekšējā dienā bija pilnīgi normālas.” Šajā rakstā lasi sarunu starp Latvijas vadošajiem jomas speciālistiem Jāni Grantu un Agnesi Orupi, kognitīvi biheiviorālo terapeiti, kuri stāsta par to, kāds ir rehabilitācijas process pēc insulta, ko var sagaidīt gan pacients, gan tuvinieki. Kā arī to, kā rodas insults un kā tiek izšķirti insulta veidi ar tiem raksturīgajiem simptomiem.

Rehabilitācijas process pēc insulta: Ievads

Agnese un Jānis kopīgi raksturo galvenās izmaiņas, kas ar cilvēku pēc insulta parasti notiek. Jānis min to, ka šīs izmaiņas notiek vairākos veidos: “Viens no tiem ir cilvēka kognitīvās spējas. Cilvēkam valodas spējas, spēja sakarīgi domāt. Uzvedība noteikti mainās – pirms insulta cilvēks ir spējīgs veikt gandrīz visu, pēc insulta viņš ir ierobežots dēļ savām fiziskajām spējām. Emocijas, spējas uzturēt attiecības mainās. Tās ir dažas no krasām pārmaiņām, kas notiek cilvēkiem pēc insulta.”

Jānis turpina par to, ko vajadzētu ievērot, ja ģimenē ir insultu pārcietušais: “Es domāju, ka ļoti daudz ģimenes īsti nezina, ko darīt. Viņiem trūkst informācijas, trūkst atbalsta.” Viņš uzsver, ka insultu pārcietušie un viņu ģimenes slimnīcā bieži vien iegūst drūmu atveseļošanās perspektīvu dēļ ārstu un medicīnas speciālistu teiktā. “Protams, tas var notikt, ja nav kārtīgas rehabilitācijas intervences. Un ar kārtīgu insulta rehabilitācijas programmu, cilvēkiem var būt ļoti sekmīgi rezultāti, kas var virzīt viņus uz pareizo pusi un izmaiņām.” Agnese apkopo, ka galvenais ir sekot savai rehabilitācijas programmai, konsultēties ar saviem mediķiem un ārstiem. Un ja gadījumā, rehabilitācijas programmas pacientam nav, ir pieejams Vigo, kas ir gatavs palīdzēt ar savu vingrojumu kompleksu. “Pats svarīgākais ir neatlaidīgi tos darīt diendienā, tieši tādā daudzumā, kā tas norādīts, lai cik tas arī būtu grūti,” stāsta Agnese. Jānis piemin to, ka insultu pārcietušajam ir grūti darīt dažādas lietas, kā arī bieži vien ir motivācijas trūkums, tādēļ atbalsts no tuvajiem cilvēkiem, draugiem un radiem, ir ļoti svarīgs.

Smadzeņu neiroplasticitāte: Kas ir insults?

Agnese un Jānis pastāsta, kā rodas insults. Agnese min to, ka insulta laikā notiek smadzeņu bojājums: “Tur ir divi varianti – vai nu ir aizsprostojies asinsvads, kā rezultātā nenotiek pietiekama asins apgāde. Vai arī asinsvads plīst, un rodas asins izplūdums smadzenēs. Diemžēl šie bojājumi ir neatgriezeniski, ja vien insults nav ļoti viegls. Un jo plašāki bojājumi, jo vairāk traucēta ir cilvēka spēja darboties vai respektīvi tiek ietekmēts viņa ķermenis, kā arī viņa emocionālā sistēma.” Bet šajā gadījumā palīgā nāk smadzeņu neiroplasticitāte, par ko pastāsta Jānis.

“Tur ir ļoti svarīgas izmaiņas, kas notiek smadzenēs, smadzeņu darbībā un šūnās. Teiksim, tās bojātās smadzeņu šūnas vairs nevarēs izpildīt tās funkcijas, kuras agrāk varēja izpildīt. Bet smadzenēm ir iespēja pārstrukturēties savā darbībā tā, ka citas smadzeņu daļas pārņem tās pašas funkcijas, ko bojātā smadzeņu daļa izpildīja agrāk.” Jānis uzsver, ka šis smadzeņu neiroplasticitātes process ir ļoti atkarīgs no tā, cik centīgi tiek pildīta rehabilitācijas programma. Ja programma netiek pildīta un pacients neveic uzdevumus, kas veicina šo smadzeņu neiroplasticitāti un stimulāciju, tad netiek izveidota sadarbība starp veselajām smadzeņu šūnām un ķermeņa daļām. “Ja tur nenotiek darbība ļoti aktīvā veidā, tad nekas neuzlabosies. Smadzenēs netiks tā jaunā “saruna” izveidota, un cilvēks diemžēl paliks par invalīdu,” atzīst Jānis.

Agnese stāsta, ka rehabilitācijas programma ir jāuzsāk pēc iespējas agrāk. Līdz ko ārsti dod atļauju sākt rehabilitācijas procesu pēc akūtās fāzes, tas būtu jādara nekavējoties. “Kādēļ tas ir tik svarīgi? Ja paiet laiks, kas ir vairāki mēneši vai pat gads, tad tā iespēja pārprogrammēt smadzenes būs krietni samazināta. Tātad tas optimālais laiks ir pirmajos mēnešos. Noteikti ir ļoti daudz jāpaveic pirmajā gadā. Progress var notikt arī vēlāk, taču tas nebūs tik manāms, tik dinamisks, un cilvēks piedzīvos mazāk izmaiņu,” stāsta Jānis. Pacientam būs vairāk paliekošu traucējumu, un stāvoklis tik strauji vairs neuzlabosies. Agnese apkopo, ka jo ātrāk tiek uzsākta rehabilitācija, jo labāk. “Problēma, ka cilvēkiem bieži trūkst enerģija, viņi nezina, ko darīt, kā tieši darīt, kas ir tā pareizā deva. Un tur ir ļoti svarīgi, viens, ka ir ļoti skaidras instrukcijas, ko piemēram Vigo programma izveido. Kā arī atbalsts no tuvajiem cilvēkiem, no ģimenes locekļiem, kas var palīdzēt uzturēt to gribu uzlaboties,” stāsta Jānis. Agnese apkopo, ka ir ļoti svarīga tuvinieku iesaistīšanās, gan fiziski vingrinājumu pildīšanā, gan arī emocionāli, lai insultu pārcietušais ģimenes loceklis ir pozitīvi uz pārmaiņām vērsts. “Jo šī smadzeņu neiroplasticitāte mums faktiski sola, ka varēs būt uzlabojumi. Ka uzlabojumi var būt būtiski.”

Insulta veidi un to ietekme uz cilvēku

Agnese un Jānis pastāsta vairāk par insulta veidiem. “Tātad, ko mēs zinam, ja rodas šis te smadzeņu bojājums, mums smadzeņu dažādās daļas atbild par dažādām funkcijām. Un atkarībā no tā, kurā vietā ir šis smadzeņu bojājums, tad tiks ietekmēta viena vai otra ķermeņa daļa – vai cilvēka spēja runāt, vai viņa emocionalitāte.” Abi speciālisti dalās ar to, kādi ir insulta veidi un kas tiem raksturīgs. Jānis min trīs galvenos insulta veidus. Viens no tiem ir smadzeņu labajā daļā, kad cilvēkam kreisā ķermeņa daļa nestrādā kā agrāk. Viņš min raksturīgākās iezīmes šāda veida insultam: “Muskuļi būs vājāki, to darbība būs ietekmēta. Varētu būt arī paralīze dēļ tā, ka labā smadzeņu daļa ir bojāta. Varētu būt arī problēmas ar uzmanības noturēšanu. Cilvēks iespējams varētu arī neatpazīt lietas, kā to varēja agrāk, rodas neskaidrība. Labās smadzeņu daļas ievainojuma rezultātā varētu būt arī izmaiņas cilvēka emocijās.” Viņš min arī to, ka cilvēks var apkārtējiem šķist apātisks, būt neadekvātu emociju pārņemts.

Jānis raksturo otro insulta tipu, kad smadzeņu kreisā daļa ir bojāta vai ievainota. Šajā gadījumā labā ķermeņa daļa būs ietekmēta. Labajā rokā un kājā būs vājums, var būt arī paralīze. “Un tur arī ir tā atšķirība, cik roka ir ietekmēta, cik kāja. Tas nozīmīgais par kreisās smadzeņu daļas bojājumu ir tas, ka valoda ir ļoti, ļoti negatīvi ietekmēta. Tur varētu būt grūtības runāt, grūtības saprast valodu, dažādi afāzijas paveidi. Tas ir tas, kas ļoti traucē, jo cilvēks vairs nevar komunicēt,” stāsta Jānis. Viņš uzsver, ka tas cilvēkam ir visgrūtākais – zaudēt valodas un runas spēju. Un ir ļoti jāpiestrādā, lai tās atgūtu. Iespējams, valodas spēja cilvēkam vairs neatgriezīsies tāda, kāda tā bijusi agrāk. Abi speciālisti min, ka ir vairāki runas traucējumu veidi, kas var rasties. Agnese stāsta: “Viņš var saprast, ko viņam saka, bet viņš pats nevar izteikties.” Jānis piebilst: “Vai tieši otrādi – viņš tākā varētu runāt un vārdi iznāk, bet sakarības nav un apkārtējie nevar saprast, ko tas cilvēks mēģina pateikt.” Viņš turpina: “Vai arī var būt tā, ka ar insultu pārcietušo runā viņa dzimtajā valodā, bet viņam liekas, ka tā ir pilnīga svešvaloda”.

Jānis stāsta par trešo insulta tipu, kas notiek smadzeņu stumbrā: “Ar to ir ļoti nozīmīgas problēmas, jo tiek ietekmētas “pamatsastāvdaļas”. Tādas, par ko mēs nemaz nedomājam – elpošana, sirds darbība. Tas viss varētu būt ietekmēts. Kā arī cilvēka līdzsvars. Spēja noturēt savu līdzsvaru.” Viņš min, ka šī tipa insultu pārcietušais piedzīvos būtiskas grūtības muskuļu darbībā, un tos nespēs lietot tā, kā to agrāk varēja. Grūtības ir arī tajā, ka cilvēka kognitīvās spējas šajā gadījumā ir ļoti labas – viņš labi spēj uztvert un saprast informāciju. Taču fiziski viņš izskatās ļoti nespējīgs. Agnese piemin, ka šajā gadījumā var notikt arī redzes dubultošanās: “Cilvēks ir gatavs darīt, bet nevar noorientēties telpā, jo līdzsvara izjūta ir ļoti ietekmēta. Kas arī ir liela problēma, kad cilvēks taisa vingrinājumus.” Līdzsvara zudums rada risku nokrist un to, ka insultu pārcietušais sevi var vēl vairāk savainot.

Rehabilitācijas temps un slodze

Abi speciālisti runā par rehabilitācijas tempu, cik daudz un cik ātri insultu pārcietušais var sākt darboties, un ar ko ģimenes locekļiem jārēķinās. “Kā jau mēs minējām iepriekš, ir ļoti svarīgi iesākt, kā var. Cilvēks ir ļoti smagu ievainojumu piedzīvojis, un viņa spēja mobilizēt savu enerģiju un kārtīgi piestrādāt pie rehabilitācijas vingrinājumiem būs ļoti minimāla sākuma punktā. Viņš būs ļoti vājš, nespēcīgs.” Jānis stāsta, ka sākotnēji vingrinājumi ir jāveic saudzīgi, īsu posmu intervālā. Palīdzēt var kāds blakus esošais, kas ir fiziski spēcīgāks. Tākā insulti atšķiras intensivitātē, vingrojumu temps arī atšķirsies: “Ļoti svarīgi novērot to, cik daudz tas cilvēks ir spējīgs, cik daudz viņam ir enerģija. Un tad vienkārši ņemt pauzītes, atpūsties,” stāsta Jānis. Viņš min to, ka piederīgajiem ir svarīgi arī paslavēt savu insultu pārcietušo tuvinieku, parūpēties par viņu dažādos veidos. “Atnest tēju, apēst kādu cepumiņu, un tad turpināt atkal. Un katru dienu, daudz stundas dienā, vienkārši šādā veidā. Pastrādāt dažas minūtes, paņemt pauzīti, varbūt pat drusku garāku. Un visu laiku šādā rutīnā,” iesaka Jānis.

Agnese min to, ka ir svarīgi, lai insultu pārcietušajam izveidotos dienas režīms. “Jo tas, ko bieži saka ārsti slimnīcās ir, ka insultu pacientiem apgriežas dienas kārtība otrādāk. Ka viņi guļ pa dienu, un tad pa nakti grib darboties – tad, kad visi citi grib gulēt. Un tas nebūtu labi, it īpaši mājas apstākļos. Tad, kad ģimene grib atpūsties, tad insultu pārcietušais ir gatavs beidzot vingrot. Tāpēc dienas režīms ir ļoti svarīgs,” viņa stāsta. Jānis turpina: “Kāpēc ir ļoti svarīgi pa dienu darboties un pa nakti gulēt? Mums ir mūsu dabiskais gulēšanas-aktivitātes ritms. Ir tā, ka mēs esam nomodā pa dienu, jo mēs varam iegūt enerģiju no saules gaismas.” Viņš iesaka pieturēties pie konkrēta dienas režīma – celties piemēram 7:00-8:00 no rīta, un iet gulēt 21:00-23:00 vakarā. Jānis stāsta, ka tādā veidā būs iespējams izveidot dienas režīmu. Viņš min, kādēļ šāda rutīna ir svarīga: “Rutīna palīdz mierināt cilvēkus un dot to struktūru, kas ir vajadzīga. Tātad no rīta tā varbūt ir brokastis, iedzert tēju vai kafiju, personiskā higiēna. Tad var sekot laiks darbiem, kāda izklaide, izprieca. Bet tie posmi jākārto tā, lai tie nav pārāk gari.” Ir svarīgi pievērst vērību, cik insultu pārcietušais ir spējīgs izdarīt un kad viņš vairs nespēj veikt nepieciešamos vingrojumus tik sekmīgi. Jānis min to, ka uzdevumus ir svarīgi pildīt, kamēr insultu pārcietušajam vēl ir enerģija. “Ir jāsaprot, ka pēc insulta cilvēks progresīvi paliek stiprāks un sāk atveseļoties. Tu neslīdi uz leju pēc insulta,” stāsta Jānis. Viņš piebilst, ka laika gaitā stāvoklis nostabilizējas un progresē ar vingrinājumu palīdzību un nepieciešamās rehabilitācijas programmas pildīšanu.

Atlabšanas ātrums pēc insulta

Abi speciālisti pastāsta par laiku, kādā iespējams novērot uzlabojumus. Jānis min: “Ja cer, ka tas notiks rīt, tā būs liela vilšanās. Atveseļošanās process ir ļoti lēns salīdzinoši ar to, pie kā mēs parasti esam pieraduši. Tas prasīs laiku. Ja pie tās programmas piestrādā konsekventi, tad solīti pa solītim tā situācija uzlabosies.” Jānis stāsta, ka process ir ilgstošs, tas ilgst vairākus gadus, un dažos gadījumos var ilgt pat 5-10 gadus. “Bet, ja cilvēks turpina piestrādāt pie vingrinājumiem, pie visa tā, kas viņam ir parādīts, ko viņš ir iemācījies. Viņš turpinās mazliet visu laiku uzlaboties. Tā problēma ir, ka mēs esam pieraduši dzīvē pie tā, ka mēs pastrādājam un tad mēs fiksi apstājamies. Un mēs domājam, ka viss būs labi,” stāsta Jānis. Viņš uzsver, ka ir ļoti svarīgi nepārtraukt rehabilitācijas procesu un cītīgi pieturēties pie uzdevumu pildīšanas, citādāk progress apstāsies. Viņš piebilst, ka ģimenes locekļiem ir jāsaprot, ka tas ir daudzu gadu atbalsts, ko būs nepieciešams sniegt. “Nebūs tā, ka, ja mēs darām cītīgi uz pāris mēnešiem, mēs varēsim atpūsties. Tākā ir ļoti svarīgi, ka ģimenes locekļiem arī šajā situācijā izveidojas sava rutīna un viņi apbruņojas ar pacietību. “Ka viņi maina lomas, arī reizēm atpūšas, jo tas prasa milzīgu enerģiju un sagādā lielu stresu palīdzēt un atbalstīt cilvēku, kam ir šāds nopietns ievainojums,” Jānis stāsta. Agnese piebilst: “Es atgriežos pie tās “maza bērna” metaforas – jo plašāks smadzeņu bojājums, jo mazāks ir “bērns”. Un vairāk gadi viņam būs vajadzīgi atlabšanai, vairāk vajadzēs to atbalsta struktūru, kas palīdz un darbina, un vingro.”